Rudens gaita uz ziemu

Šogad rudens tāds garš, saulains un skaists. Tumšie vakari piemēroti skaistiem koncertiem, skolas biedru salidojumiem, apcerīgām pasēdēšanām ģimenes lokā pie kūpošas, vasarā lasītu tēju tases un mājās vārītu ievārījumu burciņām vai improvizētām citzemju uzkodām, atsaucot atmiņā vasaras ceļojumus un piedzīvojumus.  Sniega vēl neilgojos. Tieši īstajā laikā pie manis nonāca Tūves Jānsones grāmata Vēlu novembrī. Lasi arī tu: “Rudens mierīgā gaita uz ziemu nav nekāds sliktais laiks. Tas ir laiks, kad uzglabāt, nodrošināt un uzkrāt pēc iespējas lielākus krājumus. Ir jauki sev piederošo savākt, cik vien iespējams tuvu – savākt savu siltumu un savas domas un pašā dziļumā izrakt drošu alu: drošības kodolu, kur tu aizsargā to, kas ir svarīgs, dārgs un pieder vienīgi tev. Pēc tam uz nebēdu var nākt aukstums, vētras un tumsa. Tie taustīsies gar sienām un meklēs ieeju, bet to atrast nebūs iespējams – viss būs noslēgts, un tur iekšā savā siltumā un vientulībā sēdēs un smiesies tas, kurš  būs bijis tālredzīgs.
Ir tādi, kas paliek mājās, un tādi, kas dodas prom, – tā tas aizvien bijis. Ikviens pats var izvēlēties, bet viņam ir jāizvēlas, kamēr vēl ir laiks, un nekad nedrīkst padoties.”
Par ko es? Par mājām! Par Latviju!