Renesansi mīļlietām!

Vai tev ir mīļas lietas? Tādas, kas savu laiku nokalpojušas, bet ārā mest žēl. Savēlies mīļdžemperis no pērnā gadsimta, izdiluši džinsi, pirkti par pirmo naudu, mazā, melnā vakarkleitiņa ar izdiluma pazīmēm...
Man tāds ir mētelis, ko kādreiz viens kolēģis nosauca par radistes mētelīti. Melns, klasisks, pirkts atlaižu laikā kā pagaidu mētelis, līdz sakrāšu naudu dārgākam un labākam. Taču nav noturīgākas un ilglaicīgākas lietas par pagaidu mantām.
Ar šo mēteli gāju gan uz randiņu, gan teātri, pie tā spraudu mirgojošu brošu – eglīti, gan atturīgu rotu. Šis mētelis bija piemērots, pat braucot ar velosipēdu. Taču intensīva valkāšana ir darījusi savu – izdilušas kabatas, atloki un pogas. Apsvēru pat domu ziedot labdarībai, bet sametās kauns – kurš gan valkās šo skumjā paskata mēteli?
Un rudenī, kad daba dodas gulēt, notika mana mēteļa atdzimšana – tas uzziedēja! Kā? To meklē žurnāla lappusēs, tur atradīsi arī veca plauktiņa pārvērtības un pilnīgi jauna – Latgalē noskatīta – indiāņu krēsla pagatavošanu. Veca vai jauna, bet lieta, kur ieguldīts mūsu darbs un sirds, kalpos ilgāk un iepriecinās vairāk! Lai mums izdodas!
Es, starp citu, izmēģināju bulguru – izdevās!