Klusā daba ar ķirbi

Ķirbis man rudenī ir goda vietā, nevis uzripināts uz skapjaugšas, lai tur aizmirstu līdz pavasarim.  Vispār jau man ir vismaz pieci dažādi ķirbji, jo tie ir tik skaisti – no bāli dzelteniem līdz tumši zaļiem, divkrāsaini, kā cepures, kā sēnes. Gluži vienkārši neceļas roka ar nazi, lai savus burvīgos ķirbjus sāktu ēst vai sulā spiest.  Bet uzreiz nevajag steigties ķirbi dalīt un izmantot.
Vispirms ķirbis ir dizaina elements. Jo ilgāk pēc novākšanas tas stāv un nogatavojas, jo arī iekrāsojas spilgtāks un citādāks. Kā lampa – spilgts un silts. Gribam vai negribam, palēnām Helovīns ienāk arī mūsmājās. Ja ne ar izdarībām – baidīšanu un saldumu prasīšanu, tad ar izgrebtiem ķirbjiem. Un kāpēc ne? Jautri! Šoruden pirmo reizi redzēju, kā top rozes uz arbūza un krizantēmas uz ķirbja.
Ķirbis ir viens no retajiem dārzeņiem, kas ir 100% apēdams – miza, mīkstums, sula un sēklas. Šim rudenim – ķirbju pīrāgi.